Šim Mazajam Bērniņam Nācās Iziet Cauri Ellei, Tomēr Visvairāk Viņas Māti Apbēdināja, Kaut Kas Pavisam Cits…
“Manam mazajam dēliņam nepaveicās. Viņš piedzima pāragri un tas viss notika vien 26 grūtniecības nedēļā. Bioloģiskā māte no viņa atteicās un tagad Jūs saprotat, ka neesmu īstā bērna māte. Mans mazais dēliņš pirmo trīs mēnešus, dienu dienā cīnījās par savu mazo dzīvībiņu. Viņš pārcieta daudz un dažādas operācijas, viņam tika pārlietas asins, kā arī veiktas daudz un sarežģītas procedūras. Mazajam bērniņam nebija iespējas izdzīvot, tomēr viņš joprojām bija dzīvs.”
Es pilnībā uzņēmos atbildību par šo mazo zēnu un uzskatīju viņu par savu dēliņu, lai gan neesmu viņa miesīgā māte. Līdz sešu mēnešu vecumam, viņš cīnījās par savu dzīvību gandrīz vai katru dienu. Tikai pēc sešu mēnešu vecuma, ārsti stabili varēja teikt, mazais puisēns beidzot ir vesels un viņš ir spējīgs dzīvot. Viņam viss notika vēlāk nekā citiem cilvēkiem, viņš sāka runāt tikai pēc trīs gadu vecuma, arī staigāt viņš sāka vēlu, bet viņa krūtīs ir sirds, kāda ir mums visiem. Es savu mūžu neesmu redzējusi tk sirsnīgu cilvēku, kuram iekšpusē būtu tik daudz siltuma un mīlestības, lai gan mans mazais dēliņš nebija īpaši vesels, viņš tāpat bieži smaidīja un priecājās par katru dzīves sīkumu.
Diemžēl daudzi viņa vienaudži un pieauguši cilvēki manā dēliņā saskatīja atpalikušu cilvēku, kuru viņi varot apsmiet. Protams, ka viņš nav tāds kā citi, bet tieši šī iemesla dēļ, cilvēki par viņu ņirgājās. Ik mīļu dienu es cenšos savu dēliņu uzmundrināt, tomēr šodien viņš pateica kādu frāzi, kas burtiski salauza manu sirdi. Viņš pateica, ka viņš jau esot pieradis pie tā, ka par viņu ņirgājas. Es sāku raudāt, jo tas ir vienkārši pretīgi, nevienam cilvēkam nebūtu jācieš par to, ka viņš ir piedzimis tāds, kāds viņš ir.
Tā nu es vēlos vērsties pie visiem huligāniem un nekrietneļiem, kas viņu aizskar. Vakardien Jūs smējāties par to kā viņš ēd, bet šodien jau par viņa breketēm. Vai Jūs vispār saprotat, ka viņš vienkārši fiziski nespēj paēst, tā lai ēdiens nekristu ārā no mutes? Pie tam breketes ir domātas, lai viņam izveidotos taisns sakodiens, kā arī iztaisnotos zobi. Bet vienalga Jūs viņu apsaukājat, pazemojat un ņirgājaties par viņu, katru ēdienu reizi sperat pa viņa krēslu un apsaukājat par bebru. Nedrīkst apvainot cilvēku par to, ka viņš ir savādāks. Jums viņš var nepatikt, bet Jums viņš ir jāciena par to, kāds viņš ir. Jūs par viņu ņirgājaties, bet Jums nav ne mazākās nojausmas kāds viņš ir cīnītājs. Viņš ir izgājis cauri ellei, bet šī ir tikai stāsta mazākā daļiņa, tāpēc padomājiet par to, ko Jūs nodarāt tiem, kas nav līdzīgi Jums, dzīvē viss nāk atpakaļ! Jums nav ne mazākās nojausmas, ko dzīvē ir pārcietis kāds cits, kas nav līdzīgs Jums!
