Maksājam Tādas Biļetes Cenas, Bet Sabiedriskajā Transportā Strādājošiem Cilvēkiem Un Pat Māmiņām Nekad Nav Kur Sēdēt!

Sieviete turpina klāstīt savu nepatiku : “Protams, ka es saprotu – viņi visu savu mūžu visticamāk ir strādājuši, bet tajos laikos sabiedriskā transporta cenas bija 3 līdz 4 reizēm lētākas, nekā tās ir pašlaik. Tieši šī iemesla dēļ es uzskatu, ka pasažieriem, kuri fiziski maksā par transporta biļetēm, pavisam noteikti būtu jābūt sava veida priekšrocībām, domāju ka tas pavisam noteikti būtu labāk, ne tikai man, bet daudziem cilvēkiem. Man ir liels lūgums – es tiešām vēlos, lai lietas labā kaut kas beidzot tiktu darīts” Sieviete beigās vien piemin : “Es pat ieteiktu, ka pensionāriem varbūt vajadzētu aizliegt pārvietoties konkrētos laika posmos?” Varbūt daudzi sievietes teikto uzskatīs par pilnīgi absurdu, taču ikviens, kas braukā ar Rīgas sabiedriskajiem transportiem, pavisam labi zina, kāda situācija valda ikvienā no transportiem.

Kāda sieviete atbalstījusi sievietes teikto un izteikusies pati : “Atbalstu domu,ka pensionāru bezmaksas e-talons darbotos no 10.00-16.00 un no 19.00-23.00”

Kāds cits vīrietis sievietes teikto komentē šādi : “Es personīgi cienu pensionārus un uzskatu,ka ir jālaiž apsēsties, bet tas viss atkarīgs no paša cilvēka. Ja cilvēks neko nelūdz, ir smaidīgs vai tiešām ar redzamām problēmām, es, protams,ka palaižu. Bet, ja babene sāk mani lamāt un kauties, tad pat savai pieturai gribas pabraukt garām,lai tik viņa apsēsties nedabū. Viss atkarīgs no cilvēka un to kāds viņš ir. Attieksme rada attieksmi, dārgie pensionāri!”

Savukārt vēl kāda sieviete izteikusies diezgan atklāti un stāsta : “Es tādā ziņā esmu principiāla…kopš bērnībā (kādi 7 gadi) mani pensionāre nokaunināja visa trolejbusa un manu vecāku priekšā, ka kāda nekauņa es esmu un kā tā vispār var, ka es sēžu un viņa redziet stāv… Domāju, ka nav jāstāsta kāda bija manas mammas reakcija…viņa to tanti ātri pie vietas pielika. Bet dzīvē vēl daudz līdzīgu gadījumu bija…viens no pēdējiem bija, kad pilnā autiņā pārliecinošā solī, visus pastumjot nost, atnāca tieši pie manis (tas nekas ka autobusā sēdēju ne tikai es…bet arī vīrieši..) un teica, lai palaižu. Mana atbilde bija īsa.. “NĒ! Es arī esmu nogurusi un gribu sēdēt). Turpmāko ceļu viņa pukstēja kā tā var..un citas omes pievienojās…es ieliku austiņas un klausījos mūziku.”