Viņš Ielīda Šajā Caurumā, Lai Kaut Ko, No Tā Izvilktu. Jums Ir Jāredz Ko Viņš Tur Atrada
Šeit ir viens narkotiku karalis – Brūss Lī, viņš valda pār šo pasauli un piegādā narkotikas saviem pilsoņiem. Viņš atļāva dažiem žurnālistiem paciemoties pie sevis un visu izrādīja. Telpas ir pilnas ar narkomāniem, kas vēlas nopirkt līmi un krāsu no Brūsa Lī, lai varētu to saostīties.
Brūss Lī valda pār šo pazemes valsti, visu dienu cilvēki stāv rindā, lai viņu satiktu visdažādākajos jautājumos.
Šī, HIV pozitīvā, sieviete iemērc savu šļirci metadona katlā.
Lūk puisis ar krāsas maisiņu cenšas to saelpoties kamēr, aiz viņa cits puisis ar šļirci vēnā. Viņi nemaz nesatraucas, ka kameras viņus redz.
Šī ir ieeja pazeme. Jūs redzat kā Brūss Lī pavada visus iekšā.
Kad žurnālisti, pirmo reizi, ieraudzīja Brūsu Lī, viņam bija ļoti maz kas mugurā. Viņam ir ķēdes un piekaramās atslēgas ap potītēm un plaukstu locītavām, lai palīdzētu cīņās, no tā arī viņa vārds.
Brūsu Lī pameta māte, kad viņš bija tikai trīs dienas vecs. Tuneļi ož pēc līmes un krāsas, visur skan deju mūzika. Šos tuneļus, agrāk, izmantoja, lai apsildītu pilsētu, tāpēc šeit ir gandrīz neizturami karsts.
Tuneļi ir pilni ar suņiem, kas nekad nav redzējuši dienas gaismu. Par dzīvniekiem viņi labi rūpējoties, saka Lī.
iedzīvotājs pārbauda šļirci pirms injicē sintētisko narkotiku.
Brūs Lī saka, ka viņš dod pajumti un maksā vietējām bandām par Bukarestes pamesto bērnu drošību.
Brūsa ķermenis ir klāts ar rētām no kautiņiem un paša izraisītiem ievainojumiem, pavadot dzīvi zem Rumānijas ielām.
Atkal tiek lietotas narkotikas. Lī pārdod līmi un krāsu par 82 centiem par devu.
Šeit valda dīvaina loģika, Lī piedāvā narkotikas, bet tajā pašā laikā pasargā bērnus no seksuāliem uzbrukumiem.
Šie cilvēki šeit patvērās komunisma krišanas laikā un nekad nav šo vietu pametuši.
Kamēr Lī vadāja žurnālistus pa savu valstību, viņš sāka gremdēties atmiņās un parādīja savas pagātnes fotogrāfijas.
Šis ir Niko. Lī viņu adoptēja kad viņš tika atrasts uz ielas bez jebkādas vietas kurp doties. Lī un vēl kāda rūpīga sieviete vārdā Aluka, ir vienīgā ģimene kas viņam ir.
Pagājušogad Niko saslima ar AIDS un gandrīz nomira slimnīcā. Lī viņam nesa naudu, saldumus un sulas katru dienu. Zēnam ir 17 gadu, bet viņš izskatās daudz jaunāks, jo narkotikas ir piebremzējušas viņa attīstību. Lī aizliedza Niko lietot adatas un cer uzlabot viņa dzīvi.
Tuneļos ir elektrība un nepārtraukta deju mūzika.
Sienas ir klātas ar gleznām un citām dekorācijām. Sienas ir krāsotas dažādās krāsās. Visur ir pieejama elektrība un vienā istabā pat TV.
Lī cer parādīt pasaulei ka šeit ir labi cilvēki, vienkārši pārprasti. Viņš vēlas, lai cilvēki saprot , ka viņi nav pilsētas padibenes.
Lī tikai zina šos cilvēkus.
Lūk suns izmēģina savu veiksmi narkotiku katlā.
Lī, Niko un Aluka ir vienīgā ģimene ko viņi pazīst. Viņi ir bijuši cauri ellei, bet turpina mīlēt un pieskatīt viens otru. Lī saka, ka šie cilvēki nāk pie viņa pēc pajumtes, padoma, ēdiena un sapratnes. “Mēs esam ģimene, mēs vēlamies būt ģimene šeit, un tas arī esam”.
