Viņš Atklāja Slepenu Istabu Savas Mājas Bēniņos. Tas, Kas Tur Atradās Bija Neiedomājami

Iedomājieties, kara laikā, jūs ar ģimeni, apmetaties jaunā valstī uz dzīvi. Jūs dzīvoja savā mājā, darāt ikdienas darbus cik vien labi spējat. Tad, pēkšņi, jums ir jāpamet mājas tikai dēļ jūsu tautības. Tieši tā notika ar Rūdiju Šlatneru, kad viņš bija vēl ļoti jauns.

Bija sācies otrais pasaules karš un nacistu iekarotajās teritorijās sāka iekārtoties vācu tautieši. Rūdijs ar ģimeni, otrā pasaules kara laikā, dzīvoja Čehoslovākijā. Kad karš beidzās, 1945. gadā, vāciešus izdzina no Čehoslovākijas. Visa ģimene bēga, atstājot mājas un visu sev piederošo.

Šajā māja Rūdijs uzauga. Viņam ir 80 gadi un viņš vēlējas, vēl pēdējo reizi, to apciemot.

Jebkuram cilvēkam tas būtu liels pārdzīvojums, īpaši bērnam. Tagad Rūdijam ir 80 gadi, viņa pēdējā vēlēšanās bija apciemot sen pamestās mājas. Viņš devās uz Čehoslovākiju, ar visu ģimeni, lai apciemotu šo vietu. Rūdijam bija nojauta, ka viņa tēvs bija paslēpis dažas mantas nebaltai dienai, bet nekad netika tām klāt. Fotogrāfijās varat apskatīt vai Rūdijam bija taisnība.

Viņš arī domāja, ka viņa tēvs varēja mājā paslēpt ko vērtīgu un gribēja pats to atrast.

Pētot bēniņus, Rūdijs, pamanīja vaļīgu dēli ar auklu pie tā. Šo niansi neviens nebija pamanījis, pat pēc visiem remontiem, kas mājā ir bijuši veikti.

Šī telpa bija noslēpta aiz slepenām durvīm. Tā bija pilna ar ietītām pakām un kastēm. Lai arī telpa bija maza, pagāja vairākas stundas, lai visu no tās izņemtu.

Pēc to izņemšanas, viņi sāka, uzmanīgi, tos attīt.

Muzeju pārstāvju grupa ieradās, lai palīdzētu šos priekšmetus identificēt un noteiktu to, aptuveno, vecumu.

Rūdijs bija ekstāzē atrodot tik daudz priekšmetus no viņa bērnības. Varat iedomāties, ka atrodat lietas ko neesat redzējuši vairāk kā 50 gadus?

Lai cik sajūsmināts bija Rūdijs, muzeja pārstāvji neatpalika to visu redzot. Šeit bija daudz priekšmetu ko identificēt.

Šīs lietas nav vērtīgas, bet tā ir daļa vēstures un ar to pietiek lai raisītu sajūsmu.

Viss šis, principā, pieder Čehoslovākijas valdībai. Rūdijs ir teicis, ka nesatraucas par mantu atgūšanu. Viņš, vienkārši, priecājas par noslēgumu šim dzīves posmam.

Šis, tiešām, ir lielisks atradums. Vēsturiskā vērtība ir, diezgan, satriecoša, bet vērtība priekš Rūdija un viņa ģimenes ir neizmērāma. Ar šīm lietām viņš izauga. Viņu, noteikti, pārņēma ļoti spēcīgas emocijas un atmiņu plūdi, kad šīs mantas tika atpakotas. Es priecājos, ka Rūdijs spēja pielikt punktu šai nepabeigtajai lietai viņa mūžā, un muzeja darbinieki saņēma dažus, interesantus, eksponātus, ko pievienot viņu kolekcijai.