Viņa Zaudēja Savu Bērnu 20 Grūtniecības Nedēļā, Bet Tas, Kas Notika Tālāk, Tiešām Ir Apbrīnojami

Šī ir bilde ar manu 20 nedēļas veco bērniņu, diemžēl viņa dzīvi pārtrauca hormonu anomālijas, kas auglim neļāva izaugt lielākam par 15 nedēļām. Pēdējos divus mēnešus es izjutu milzīgas fiziskās un emocionālās sāpes zaudējot viņu. Pirms ārsti atklāja man to, ka bērniņš netiks piedzemdēts, man slimnīcā tika piešķirtas divas medmāsas, kuras vienīgais uzdevums bija aprūpēt mani. Viņas zināja, ka es būšu tā nelaimīgā māte, kura dzemdēs nedzīvu mazuli.

Es biju novietota koridora galā, lai ar saviem raudieniem un kliedzieniem nenobaidītu citu pacientus.

Pēc mazā piedzemdēšanas, medmāsiņas viņu maigi nomazgāja un ietina dvielī. Viņas bija ļoti uzmanīgas, lai nesatraumēta augļa trauslo ādu, vai nesalocītu viņa mazos pirkstiņus. Viņas to nedarīja tāpēc, ka viņš būtu dzīvotspējīgs, bet gan tāpēc lai parādītu cieņu pret māti un pēc tam varētu to pienācīgi apbedīt.

Visi zināja, ka šī mazā persona ir pelnījusi godu un cieņu, tā pat kā jebkurš cits cilvēks, kas būtu miris.
Viņa vērtība bija tā, ka šis bērns tika ļoti gaidīts un tas tiktu nogādāts siltās mājās, kur par to rūpētos viņa mīlošā ģimene, taču diemžēl tā nenotika. Taču tālāk māte atklāj, ko pārsteidzošu un pateicas par kādu svarīgu mācību…

Mēs ne vienmēr varam mācīties no sliktajām lietām, kas notiek uz šīs pasaules. Taču, kad tas notiek ir svarīgi apzināties, kāpēc tas notiek un šī bērna māte to nojauta.

Māte saprata, ka tas ir augstāka spēka pirksts, dzīvē nekas nenotiek nejauši un tieši šie svarīgākie dzīves notikumu, mums sniedz daudz lielāku priekšstatu, nekā mēs spējam iedomāties. Nav patīkami, bet katram cilvēkam dzīvē ir jāiziet cauri konkrētām sāpēm un ciešanām, lai saprastu cik patiesībā ir vērta cilvēka dzīvība, cik patiesa ir tā vērtība! Mums ir jānovērtē katra dzīvība, lai cik maza un sīksta tā būtu, mums vajag uzlikt roku uz sirds, vien par to, ka esam, par to, ka mums ir iespēja dot dzīvību citiem un padarīt citus cilvēkus laimīgus, tas dzīvē ir vissvarīgākais, atzīst māte. Stāsts protams, nav no tiem iepriecinošākajiem, tomēr tas parāda šīs sievietes uzskatu par dzīvi, no savām ciešanām, novērtēsim to!