Viņa Dzirdēju Raudienus No Cauruma, Kas Atradās Kokā. Tas, Ko Viņa Atrada, Salauza Manu Sirdi

Jebkurš noslēpumains caurums saistās vai nu ar traģisku pagātni, vai arī, ar kaut ko brīnišķīgu, piemēram, aprakti slepenie dārgumi. Šerlija Zindlere atrada abus vienuviet.

Šerlija ir pieredzējusi dzīvnieku inspektore, ķērāja un grāmatas autors : “Secret Life Of Dog”. Kā arī viņa palīdz piesaistīt naudas līdzekļus dzīvnieciņiem, kam tā tiešām vajadzīga. Grāmata apraksta hroniku par viņas pieredzi glābšanas laikā un izturēšanos pret šiem dzīvnieciņiem. Taču šo stāstu viņa smalki aprakstīja savā Facebook lapā, tas tik tiešām ir mīlas stāsts par dzīvniekiem un cilvēkiem vienkopus.

Tomēr ne visas pasakas ir ar tik laimīgām beigām, kā tas parasti notiek pasakās un filmās. Viens no gadījumiem – Šerlija atrada kucēnu, kas bija izmests atkritumu konteinerā ar smagu mugurkaula traumu. Kad viņš tika atrasts, viņš nebija spējīgs pakustinās savas pakaļkājas, taču viņam tika uzstādīta ratiņkrēsla aizmugure un šis kucēns saņēma fizikālo terapiju.

Šerlija nesen saskārās ar vēl vienu gadījumu, kas beigās izvērtās lielā un dziļā jūtu vētrā.

Tas viss sākās, kad Šerlija departamentā saņēma zvanu no kāda cilvēka, kas dzirdējis skaņas, kas nākušas no liela koka iekšpuses, tur itkā esot dzīvojis mazs sunītis. Šerlija personīgi devās uz šo vietu, lai apskatītu radušos situāciju.

Kad Šerlija ieradās viņai parādīja lielo koka caurumu. Kad ieskatījās dziļāk, varēja redzēt, ka iekšā atrodas maza čivava. Tomēr viņiem bija jābūt ļoti, ļoti pacietīgiem, jo viņš tur sēdēja un raudāja, bet nenāca ārā.

Sunītis bija pārbijies no glābējiem un palika tur sēžos vēl ilgu laika posmu.

Pēc vairāku stundu gaidīšanas, viņiem izdevās viņu pielavināt klāt, lai ar roku spētu viņu izvilkt. Viņš bija ļoti mazs un vārgs, viņš burtiski bija vieglāks par pūciņu.

Viņu nosauca par Boo, viņam nebija pat gadiņš, taču drīzumā viņu aizveda uz patversmi, kur to nomazgāja, iedeva paēst un iedeva siltas mājas.

Viņa tika barota ar karoti, sākumā viņa bija kautrīga, bet drīz vien viss viņa sāka uzticēties. Šī bija ļoti pozitīva mijiedarbība uz cilvēkiem, viņa bija ļoti piesardzīga.

Atklājās, ka Boo bija stāvoklī, bet neviens no viņas diviem kucēniem neizdzīvoja.

Šerlija pati personīgi rūpējas par Boo. Viņa cenšas palīdzēt sunītim, lai tas pierastu pie cilvēkiem.

Viņas socialitāte uzlabojās, taču tas bija ļoti lēnas process. Ar Boo joprojām ir negribīgi jāstrādā, lai būtu efekts uz visu sunīša mūžu.

Viņa nēsā viņu pavadā, lai tikai būtu droša, jo ar suņiem nekad, neko nevar zināt.

Dažreiz viņa pat vēlas kontaktu ar cilvēku, bet tas ir reti.

Viņa mācās sociālās prasmes no citiem suņiem, jāpaiet laikam līdz suns aizmirst pats par savu iekšējo čaulu, kura bijusi briesmīga un sāpēm pilna.

Par spīti visam Šerlija ir iemīlējusi Boo, bet viņa nevar viņu paturēt, jo viņai mājās jau ir četri suņi. Viņai pietrūkst telpas pašai priekš sevis.

“Viņai vēl tāls ceļams ejam, taču tas būs tā vērts. Viņa beidzot sāk baudīt dzīvi uz dīvāna un iejusties starp cilvēkiem”, teica Šerlija. “Viņas progress ir lēns, bet tas joprojām ir progress.”