Sieviete, Kas Stāvēja Uz Jumta Un Vēlējās Lēkt…
Sieviete stāvēja uz augstas mājas jumta malas. Uzzinot, ka viņas vīrs viņu krāpj, viņa vēlējās pielikt punktu savai dzīvei.
Viņa, mirkli, vilcinājās. Taču tad spēra soli pretī nekurienei. Sieviete strauji krita pretī zemei. Bet mirkli pirms nāves, bailes piepildīja viņas dvēseli.
Pēkšņi, viņai likās, ka viņa ir kāda apskāvienos. Viņa atvēra acis un ieraudzīja ka atrodas eņģeļa rokās. Eņģelis bija viņu notvēris pirms viņa zaudēja savu dzīvību.
“Kāpēc tu man neļāvi nokrist?” sieviete jautāja ar dusmām balsī.
“Es tev atļaušu aiziet, ja tu piekritīsi mirt, zinot ka pēc tevis nekas nepaliks, ne atmiņas nekas. Uz šīs pasaules nebūs nekādu zīmju par tevi,” eņģelis teica.
“Kā tas var būt?” sieviete, pārsteigumā, jautāja.
“Tev nav bērnu kuri tevi atcerēsies, tava māte ir jau veca, drīz arī viņa būs mirusi. Un visi pārējie …… viņi jau drīz par tevi būs aizmirsuši.”
“Un mans vīrs? Viņš sevi vainos visu atlikušo mūžu. Viņš nekad mani nespēs aizmirst,” viņa sacīja.
“Tas tā nebūs. Viņš tevi nemīl. Viņš ir laimīgs kopā ar citu sievieti. Viņš sevi vainos pie notikušā, bet ne ilgi. Drīz viņš tevi būs aizmirsis,” eņģelis paskaidroja.
“Labi. Es tev ticu. Bet man ir daudz lietu, fotogrāfijas,” sieviete teica.
“Pēc gada tavā dzīvoklī būs ugunsgrēks un viss, kas par tevi varētu atgādināt būs pārvērties pelnos,” eņģelis atbildēja.
“Bet maniem draugiem ir fotogrāfijas ar mani.”
“Tev nav draugu,” eņģelis teica vēsā balsī.
“Bet… bet es esmu skolas fotogrāfijās.”
Pēkšņi, viņa sajuta, ka eņģeļa tvēriens sāk atslābt. Viņš sāka atlaist rokas.
“Tu mani laidīsi vaļā, jo es tevi pārliecināju ka mani atcerēsies?” sieviete jautāja izsmejošā balsī.
“Nē. Tu tik ļoti turies pie tā ka tevi kāds tomēr atcerēsies, ka pārliecini mani tev ļaut mirt. Citi cenšas atrast kādu, mazu, muļķīgu iemeslu, lai dzīvotu. Es nevēlos pavadīt šos mirkļus ar tevi. Es varu pavadīt šo laiku palīdzot citiem. Es vēlos dot iespēju dzīvot nevis iespēju mirt.”
