Precējies Vai Nē… Bet Šis Vīra Stāsts Liks Aizdomāties
Kad es atgriezos mājās naktī, mana sieva man sagatavojusi vakariņas. Es satvēru viņas roku un teicu : “Es Tev vēlos kaut ko pateikt.” Viņa apsēdās un ēda ļoti mierīgi. Es jau viņas acīs saskatīju sāpes.
Pēkšņi es atvēru savu muti un teicu viņai, ka domāju par šķiršanos. Es to visu teicu pavisam mierīgā balsī. Izskatījās, ka viņa nebija dusmīga un tieši tikpat mierīgi man atbildēja : “Kāpēc?”
Es izvairījos no viņas jautājuma. Tas padarīja viņu dusmīgu. Viņa aizmeta prom ēdiena irbulīšus un kliedza uz mani : “Tu neesi vīrietis!”
Tovakar mēs vairs nerunājām viens ar otru. Viņa raudāja, bet es zināju, ka viņa gribēja uzzināt, kāds ir īstais iemesls. Bet diez vai viņai būtu apmierinoša atbilda, ja teiktu, ka es esmu zaudējis savu sirdi pret viņu. Es vairs nejutu nekādu mīlestību, es tikai žēloju viņu.
Ar dziļu vainas apziņu, es izstrādāju šķiršanās vienošanos, kurā minēta, ka viņai varētu piederēt mūsu māja, mūsu auto un 30% no mana uzņēmuma. Viņa uz to paskatījās un saplēsa to gabalos. Sieviete, kas bija pavadījusi desmit savas dzīves gadus ar mani, bija kļuvis par svešinieku. Man bija žēl viņas izšķērdēto laiku, resursus un enerģiju, taču es nevarēju paņemt atpakaļ savus pateiktos vārdus. Jo es iemīlējos Džeinā
Viņa skaļi raudāja manā priekšā, bet es jau to biju gaidījis. Viņas raudāšana patiesībā man bija sava veida atbrīvošanās. Šķiršanās ideja, kas bija apsēdusi mani vairākas nedēļas, šķiet ir beidzot tapusi skaidrāka.
Nākamajā dienā, es atbraucu mājās ļoti vēlu un ieraudzīju, ka viņa kaut ko raksta pie galda. Man nebija vakariņās, tāpēc gāju uzreiz gulēt, es ļoti ātri aizmigu, jo mana diena bija patiesi superīga ar Džeinu. Kad es pamodos, viņā joprojām atradās pie galda un kaut ko rakstīja.
No rīta viņa iepazīstināja ar viņas šķiršanās nosacījumiem. Viņa no manis neko negribēja, bet uzrakstīja, ka mēnesi kopā jādzīvo kā ierasts. Viņa pieprasīja, lai šajā mēnesī, mēs abi dzīvotu normālu dzīvi, cik vien tas ir iespējams. Viņas iemesls bija vienkāršs, mūsu dēls bija svarīgs eksāmens tuvākā mēneša laikā, un viņa negribēja sagraut viņu, domājot par mūsu sašķelto laulību.
Tas bija patīkams iepriecinājums man, bet viņa gribēja kaut ko vairāk. Viņa man jautāja, lai atcerētos, kāda es izskatījos līgavas kleitā mūsu kāzu dienu. Viņa pieprasīja, lai katru dienu visa mēneša garumā, nesu viņu āra no guļamistabas ik rītu. Es domāju, ka viņa paliek traka, bet es nospriedu to visu izdarīt.
Es teicu Džeinai par manas sievas laulības šķiršanās nosacījumiem. Viņa skaļi smējās un domāja, ka tas ir absurds. “Nav svarīgi, kādus nosacījumus viņa izvirzīs, viņai tāpat būs jāsaskaras ar šķiršanos”, nicīgi teica Džeina.
Mums ar sievu nebija nekādu fizisku kontaktu, pirms šķiršanās noteikumu pirmajai dienai. Pienāca pirmā diena un es iznesu viņu uz rokām ārā no guļamistabas, pēkšņi parādījās mūsu dēls un sasita plaukstas : “Tētis tur savās rokās mammu.”
Viņa vārdi man atnesa milzīgas sāpes. No guļamistabas uz dzīvojamo istabu es nogāju vairāk nekā desmit metruas ar viņu savās rokās. Viņa aizvēra savas acis un klusi teica : “Nesaki mūsu dēlam par laulības šķiršanu”
Es pamāju ar galvu un sajutu sevī milzīgu apjukumu. Es viņu izvedu ārpus durvīm, iekāpu savā mašīnā un devos uz savu biroju.
Otrajā dienā, mēs izturējāmies daudz “vieglāk”. Viņa noliecās uz manām krūtīm. Es varēju sajust viņas smaržu, es sapratu, ka nebija pietiekami ilgi paskatījies uz viņu, jo sapratu, ka mēs vairs neesam tikpat jauni kā agrāk. Uz viņas sejas bija smalkas grumbas un viņas mati nebija tik mirdzoši kā agrāk. Tas viss man lika aizdomāties.
Ceturtajā dienā, kad es viņu piecēlu rokās, es atkal sajutu intimitāti. Tā bija sieviete, kas desmit savus dzīves gadus bija veltījusi man. Piektajā un sestajā dienā, mūsu sajūtu intimitāte tikai pieaug. Es Džeinai par to neteicu. Ar katru dienu šīs sajūtas pieņēmās tikai spēkā.
Viņa jau sāka izvēlēties, ko no rītiem sākt vilt mugurā. Viņa sāka skatīties uz dažādām kleitām, taču nevienai viņai nederēja, jo bija kļuvusi daudz tievāka. Tad es sapratu, kāpēc man tik ļoti viegli bija viņu nest uz savām rokām.
Atkal tas mani pārņēma pilnībā, es sajutos vainīgs, viņas acīs bija tik daudz sāpju un rūgtuma. Zemapziņā es pasniedzos un pieskāros viņas galvai.
Tad istabā ienāca mūsu dēls un teica : “Tēt, ir pienācis laiks mammu nest ārā no guļamistabas.” Viņam redzot, kā es katru rītu nesu viņa māti ārā no guļamistabas, nu ir kļuvis par būtisku daļu mūsu dēla dzīvē. Mana sieva klusām dēlu pasauca, viņš pienāca tuvāk un apskāva viņu cieši. Es pagriezu savu seju prom, jo man bija bail, kas varētu notikt manā prātā, kad es to redzēšu pilnībā. Bet es viņu joprojām turēju savās rokās, es viņu nesu līdz dzīvojamai istabai. Viņas rokas bija ap manu kaklu, maigi un dabiski. Es viņas ķermeni turēju cieši, tāpat kā mūsu kāzu dienā.
Bet viņas vieglais svars man lika bažīties, jo domāju, ka viņa pārstājusi ēst dēļ manis. Pēdējā dienā, kad es turēju viņu savās rokās man bija ļoti grūti spert kaut soli, manā galvā bija tik daudz domas. Mūsu dēls bija devies uz skolu. Es viņu cieši turēju un teicu : “Es nebiju apzinājies, to, ko apzinos tagad.”
Es aizbraucu uz biroju, izlecu no automašīnas pat neuzliekot signalizāciju. Man bija bail, ka katra kavēšanās mainīs manas domas. Es uzgāju augšā. Džeina atvēra druvis… “Atvaino, Džein, es vairs negribu šķirties”
Viņa paskatījās pārsteidzoši uz mani un aizskāra manu pieri. “Vai tev ir drudzis” viņa jautāja.
Es noņēmu viņas roku nost no manas pieres. “Atvaino Džein, es negribu šķirties ar savu sievu” Mana laulības dzīve bija garlaicīga, iespējams, tāpēc, ka viņa un es nenovērtējām, ko mēs viens otram patiešām esam spējīgi dot. Es to sapratu tikai tad, kad atsāku viņu nēsāt uz savām rokām, tieši tā pat, kā tas bija mūsu kāzu dienā.
Džeina izskatījās tikko pamodusies. Viņa man iesita kārtīgu pļauku, aizcirta durvis un sāka raudāt. Es nogāju lejā un braucu prom. Piestāju pie ziedu veikala un nopirku milzīgu puķu pušķi manai sievai. Pārdevēja man jautāja, ko uzrakstīt uz kartītes. Es pasmaidīju un pateicu : “Es tevi nesīšu no guļamistabas ik rītu, līdz nāves mūs šķirs.”
Tajā vakarā es ierados mājās, ziedi manās rokās, smaids uz manas sejas… Ilgie pakāpieni uz guļamistabu, kur ienākot iekšā es atradu viņu mirušu. Mana sieva bija mēnešiem cīnījusies ar vēzi, es biju pārāk aizņemt ar Džeinu, lai to pamanītu. Viņa zināja, ka drīz mirs un vēlējās, lai saglabātu labāko kontaktu ar dēlu, tieši tāpēc nevēlējās, lai dēls zina par laulības šķiršanu. Vismaz manās dēla acīs, es esmu mīlošs vīrs…
Sīkumi ir tas, kas attiecībās piešķirt pašu svarīgāko. Tā nav savrupmāja, auto, īpašumi, nauda bankā. Tā ir vide, tas ir prieks un laime, ko sniedz otram, īstie cilvēki vienmēr gribēs redzēt tevi smaidam un rūpēsies par tevi, lai arī kā neietu…
Atrodiet laiku priekš sava laulātā drauga, šīs mazās lietas veido saikni, esot blakus viens otram un radot smaidu abu sejās. Dariet šos mazos sīkumiņus un esiet laimīgi 🙂
