Pēc 60 Gadu Kopdzīves Viņas Dzīve Beidzās, Taču Pēc Savas Nāves, Savam Vīram Bija Atstājusi Šokējošu Noslēpumu

Mēs visi esam pieredzējuši savu pirmo mīlestību un vienmēr esam sapņojuši, lai tā būtu mūžīga, taču reti kur pasaulē ir ilgas un veiksmīgas attiecībās, kā šajā rakstā. Billija un Džons bija kopā jau 60 gadus! Viņu meita, pēc mātes nāves uzrakstīju skaistu stāstu par pašu māti, kā arī par viņas nāvi, vēl jo vairāk viņa rūpējās par Džonu, kad tas bija palicis viens.

Pagājušā nedēļā, vēlā vakarā es saņēmu zvanu, kurā mani informēja par to, ka mana vecmāmiņa – Billija ir aizgājusi mūžībā 83. gadu vecumā. Lai gan manas pēdējās atmiņas bija diezgan izbālējušas, tomēr spēju atcerēties, ka viņas veselības stāvoklis pēdējos gados bija ļoti labs. Vēl labāk atceros to, ka viņa bez problēmām gāja ārā pļaut zāli un grābt lapas.

Bet pirms vecmāmiņas nāves, viņi kopīgi bija sarīkojuši pateicības vakariņas pie sevis mājās. Pēc vakariņām Billija neveiksmīgi paklupa un krītot ielauza vienu no savām gūžām.

Operācija noritēja ļoti veiksmīgi, taču viņai problēmas sagādāja atcerēties konkrētus faktus un savu draugu vārdus. Viņa arī piedzīvoja ģīboņu viļņus, ko ārsti uzskatīja par bīstamu problēmu, taču mēs visi bijām optimistiski, ka vecmāmiņa atgriezīsies mājās un atkal smaidīgi kopā ar visiem mums risinās krustvārdu mīklas.

Mans vectēvs ikdienu palika slimnīcā pie manas vecmāmiņas, lai viņu pieskatītu, tieši tā pat, kā viņš to darīja 60 gadus ilgušajā laulības dzīvē. Viņš bija pie viņas naktī – kad viņa aizgāja.

Simtiem ģimeņu un draugu applūda slimnīcu, kad uzzināja bēdīgo vēsti. Vecmāmiņas bija ļoti zināmas skolas skolotāja, bet mans vectētiņš bija Kristītājs un studentu ministrs, tāpēc gandrīz visi cilvēki no šīs pilsētas bija kaut kādā veidā saskārušies ar šiem diviem superīgajiem cilvēkiem.

Es dzirdēju tik daudzus stāstus par manas vecmāmiņas ietekmi citu cilvēku dzīvēs – gan no studentiem, kurus viņa mācīja gan draugiem, ar kuriem kopā viņa bija visu savu dzīvi. Bet es nezināju, kā palīdzēt savam vectētiņam, viņš ir pats dāsnākais un labsirdīgākais cilvēks, kādu es pazīstu uz šīs planētas. Bet tagad šis smagais zaudējums, pēc vairāk nekā sešiem gadu desmitiem pavadītas kopdzīves.

Bet vecmāmiņa vienmēr grūtos un prieka brīžos daudz ko pierakstīja uz lapiņām, tieši grūtos brīžos, tas viņai esot palīdzējis mazināt sāpes.

Viņa bija aktīva piezīmju rakstītāja. Katrs foto, kas atradās mājās uz sienas bija rūpīgi dokumentēts. Viņa pierakstīja, gan smieklīgas lietas, gan lietas, kuras vienkārši gribēja atcerēties, viņas dzīves kā skolotājai bija tiešām apbrīnojama.

Mēs nezinām, kad tieši viņā to izdarīja, bet viņa atstāja vienu pēdējo zīmīti, iekšpus viņas čeku grāmatiņā. Tas nebija priekš viņas, bet gan priekš vectētiņa.

Viņa nomira šonedēļ, bet atstāja šo čeku grāmatiņā, lai to atrastu mans vectētiņš, tas tik tiešām ir šokējoši..

“Lūdzu neraudi, tāpēc ka nomiru! Pasmaidi, tāpēc ka es dzīvoju! Zini, to, ka tagad es esmu labākā vietā. Zini to, ka mēs drīzumā atkal satiksimies…”

Lūk, ko nozīmē patiesa mīlestība. Lūk, ko nozīmē būt laimīgam ar to, kas tev ir visu savu mūžu!