Viņas mazuļa āda burtiski kusa nost, taču mātes instinkts izglāba mazuļa dzīvību…
Stefānija ienīda redzot savu bērnu ciešanās. Nabaga dēliņš nemitīgi raudāja, viss ko māte dotajā brīdī varēja izdarīt bija ietīt viņu marlēs, cenšoties pasargāt viņu no skrāpējumiem, un lai puisēns varētu izgulēties. Tomēr šie izsitumi , kas jau vairāk atgādināja apdegumus, pārņēma viņa ķermeni.
Ārsts pēc ārsta stāstīja Stefānijai, ka problēma ir saistīta ar ekzēmu un turpināja ārstēt ar vieniem un tiem pašiem līdzekļiem – visi rezultāti bija tieši tādi paši kā iepriekš. Stefānijai lūza sirds, redzot savu dēliņu pilnīgi bezspēcīgu.
Katru reizi, kad pieskāros viņā ādai, viņam tieši tajā vietā uzmetās pūslīši, kas bija sarkanā krāsā. Es nevarēju viņam pieskarties, lai arī kā es gribētu. Bet tad es izdomāju, ka vislabāk ir ietīt viņu sedziņā un ielikt izlietnē, aplejot viņu ar vidēji siltu ūdeni. Viņam sāpēja, viņš vaimanāja , bet es raudāju līdzi.
Stefānija vairs nevarēja to izturēt un sāka meklēt palīdzību internetā. Caur viņas pētījumiem, viņa uzzināja lokālu veidu, kā atsaukt speciālo līdzekļu un krēmu atsaukšanu, kas tika lietoti, lai itkā palīdzētu viņās mazulim. Viņa lasīja stāstus no citiem vecākiem, kuriem bija tieši tāda pati pieredze, kā Stefānijai. Attēli bija drausmīgi, stāsta Stefānija, taču tie bija līdzīgi ar to, kas notika manam dēliņam.
Un tā viņa nolēma klausīt savas mātes intuīcijai un beidza dot krēmus un līdzekļus, ko bija izrakstījuši ārsti, lai bērnam palīdzētu, kas nedeva pilnīgi nekādu rezultātu.
Viņa atrada alternatīvus līdzekļus, ko smērēt uz apdegušajām vietām. Stefānija sākumā atrada dažādu veidu balzamus, pēc tam mīlošā māte atrada dabīgus balzamus, kuru izlēma smērēt uz dēliņa ādas. Viņa turpināja ar homeopātisko ārstēšanu, pilnīgi atskatoties no ārsta ieteiktajiem līdzekļiem.
Un pēc aptuveni 10 mēnešiem, bērna izsitumi, kopā ar viņa sāpēm un ciešām, bija beigušies!
Paldies Dievam! Stefānijai tas izdevās, viņā izārstēja savu mazo dēliņu un tagad viņi abi ir laimīgi un veselīgi. Tagad beidzot Stefānija var pilnvērtīgi pavadīt laiku kopā ar savu dēliņu, kas iepriekš nebija iespējams, dēļ dēliņa bezspēcības un sāpēm.
“Mēs zaudējām pirmo gadu no viņa dzīves, es nevarēju viņu turēt rokās un noskūpstīt, bet tagad es to varu darīt katru mīļu dienu,” piebilst Stefānija.
