Veco ļaužu pansionāta iemītniece palika stāvoklī; Ārsts veica DNS testu, visi palika mēmi, kas izrādījās Tēvs

Laika gaitā Renātes veselība turpināja pasliktināties, un Andrejs, kļūstot par pastāvīgu viņas atbalsta punktu, nepārtraukti bija klātesošs viņas dzīves grūtajos mirkļos. Pēdējās dienās, kad sievietes gars gatavojās atstāt šo pasauli, viņa atklāja mierinājumu, apzinoties, ka Andrejs viņai bija ne tikai uzticams atbalsta sniedzējs, bet arī palika neatlaidīga ietekme uz viņas dzīvi.

Renātes ceļojums šai pasaulē beidzās, bet viņas mantojums turpinās dzīvot citu cilvēku sirdīs, kuriem bija prieks un gods viņu pazīt. Viņas stāsts, apliecinot cilvēcisko saikni un noturīgo spēku attiecībās, paliks iegravēts uz visiem laikiem.

Gan Andrejs, gan viņa sieva Katrīna bija izaudzis bērnunamā, un šķiršanās doma traucēja Andrejam, kuram bija dziļas sajūtas pret savu mīļoto sievu. Lai gan pāris apsvēra bērnu pieņemšanu, Andrejs izjuta vēlmi pēc bērna ar savām ģenētiskajām saitēm un asinīm.

Renāte vienu dienu izvirzīja priekšlikumu: “Kāpēc neizmantot surogātmātes pakalpojumus?”

Andrejs pamāja ar galvu, bet viņa balss atspoguļoja bēdīgumu. “Kā es varēšu atļauties surogātmāti ar savu niecīgo algu?” viņš teica ar skumjām.

Viņam nebija ne mazākās aizdomas, ka vienkāršā saruna “iestrēga sēklu” Renātes prātā. Viņa nevarēja atbrīvoties no idejas, ka varētu palīdzēt bezbērnu pārim, nesot bērnu pasaulē. Renāte pilnībā iedziļinājās šajā domā un bija pārliecināta, ka tas ir liktenis. Taču, daloties ar šo ideju ar Andreju, viņš neparādīja nekādu entuziasmu. Viņš nevarēja iedomāties, kā varētu uzticēt savas mīļotās sievas uzticību citam cilvēkam.

“Bet tas būtu mākslīgā apaugļošana!” Renāte iesauca, cenšoties pārliecināt Andreju.

Neskatoties uz ārstu ieteikumiem meklēt psihiatra palīdzību, Renāte uzstāja, ka viņas garīgā veselība ir labi, viņa vienkārši vēlas palīdzēt bezbērnu pārim savā veidā. Ārsti bija spiesti piekrist, nepiešķirot lielu nozīmi viņas lūgumam.

Pēc vairākām pārbaudēm Renāte parakstīja nepieciešamos dokumentus. IVF procedūra prasīja no viņas ievērojamas pūles, bet pēc trim nedēļām pienāca prieka ziņa – embriji bija veiksmīgi implantēti!

Renāte piedzīvoja neaprakstāmu prieku un jaunas, pozitīvas sajūtas. Kad Andreja sieva uzzināja par drīzāko mātes lomu, viņa izrāva prieku sirmās sievietes priekšā. Beidzot Katrīna saskārās ar savu laimi!

Tomēr, kad pansionāta mediķi atklāja par Renātes grūtniecību, viņi kļuva uztraukti un nekavējoties informēja pansionāta vadību. Drīz Renātei tika izteikts ultimāts- viņai bija jāpamet pansionāts, jo viņas rīcība pārkāpa pansionāta noteikumus. Sievietei tika noteikts termiņš jaunas dzīvesvietas atrašanai.

Palieku ar noslēpumu. Skatīsimies uz nākotni – bērns ir piedzimis, un Renātei pieder jauna lappuse dzīvē. Ārsti ir apņēmušies nodrošināt viņai un jaundzimušajam drošu nākotni, lai gan dzimšanas apstākļi bija īpaši sarežģīti. Renāte varēja justies apmierināta, redzot savu bērnu pie sevis.

Pēc dzemdībām nāca Andrejs un viņa sieva, gatavi aizvest mazuli mājās. Renāte, rokās turot rozā aploksni, izjuta emocijas plūsmu un prieku par jaundzimušo. Tomēr šajā laikā viņai ienāca prātā būtiska doma – kāda būs nākotne šim bērnam, un kāda loma tai būs Renātei, kas jau bija septiņdesmit gadus veca.

Renāte apzinājās, ka bankas kontā ir tikai neliela summa, un atgriezties pansionātā bija neiespējami. Viņai nācās risināt jautājumu par dzīvesvietu un nākotni. Bet tad uzradās Andrejs, piedāvādams Renātei dalību savā ģimenē. Viņa izteicās, ka tagad Renāte ir viņu ģimenes dalībnieks, piedāvājot viņai dzīvot kopā ar viņiem. Renāte, saņemot somu no Andreja rokām, saprata, ka ir atradusi jaunu ģimenes siltumu un drošību. Ar šo atziņu viņai bija skaidrs, ka dzīvē ir vērts meklēt jaunus sākumus, un viņa nolēma pieņemt Andreja piedāvājumu.

Drīz viņi trīs sēdēja pie virtuves galda, baudot tējas brīdi, kamēr mazulis mierīgi gulēja guļamistabā.

Andrejs izteicās apņēmīgi: “Pārdošu šo dzīvokli un nopirksim māju laukos. Vietas pietiks mums visiem!”

Renāte paskatījās uz viņu, domās ritēja dažādi scenāriji. Šis neparastais ceļojums sākās viņas iniciatīvā, un nu bija laiks izlemt par tā turpinājumu.

“Vai tiešām vēlaties, lai es palieku pie jums?” Renāte izteicās ar interesi.

Andrejs un Katrīna klusi pamāja, to acīs spīdēja siltums un pateicība. Renāte klusībā priecājās par šo nebijušo iespēju, ko liktenis bija nodrošinājis.

“Tad pārdosim šo dzīvokli. Es arī ieguldīšu savus līdzekļus, un kopā mēs atradīsim skaistu kotedžu ārpus pilsētas,” Renāte ierosināja.

Andrejs un Katrīna iemirdzēja priekā, piekritot Renātes iecerēm. Jaunā nākotne kopā radīja optimistiskas emocijas, un viņi skatījās uz priekšu, gatavi sākt jaunu dzīves posmu kopā.

“Katrīna, vai jūs neiebilstat, ja es kļūšu par vecmāmiņu jūsu mazulim?” jautāja vecā sieviete.

“Protams, nē! Mūsu Laimai nav nevienas vecmāmiņas, un mēs esam ļoti priecīgi, ka jums ir šis vēlējums,” Katrīna izteicās ar prieku, noskūpstot Renātes rokas.

Renātes sirds piepildījās ar laimi – tagad viņa vienmēr varēs būt siltajā un mājīgajā mājā kopā ar mīlošiem tuviniekiem.

Viņa iedomājās nākotni, kurā Laima kļūs par spožu balerīnu.

“Par mūsu ģimeni,” Renāte pacēla šampanieša glāzi.

“Par ģimeni,” Andrejs un Katrīna vienlaikus atkārtoja, izstarojot prieku un vienotību.

Vai Tev patika šis aizkustinošais stāsts? Priecāsimies, ja padalīsies raksta komentāros!