Kā Jūs man esat pieriebušies! Tie puņķainie bērni, kliedza vīrs – sašķaidot skapi drumstalās!
— Kā jūs man esat apnikuši! Tu, tie puņķainie bērni, – kliedza Pēteris, sašķaidot skapi driskās. – Man ir cita, un dzīve ir daudz interesantāka, nekā jūs.
Kliedza, apvainoja, ko runāja, visu jau vairs neatceros. Es paķēru bērnus un izskrēju uz ielas. Pirmais, ko izdarīju – pazvanīju viņa vecākiem.
— Nedomā zvanīt policijai, – man pavēlēja vīramāte, – mēs ar tēvu tūlīt atbrauksim.
Patiesi, viņi attraucās ātrāk, nekā būtu atbraukusi policija. Pēteri viņi savāca pie sevis. Pēc tam es uzzināju daudz ko interesantu. Pats pārsteidzošākais, ko var uzzināt par cilvēku, ar kuru kopā esi nodzīvojis 10 gadus, ir tas, ka viņam ir mediķu apstiprināti bipolārie traucējumi un vispār konkrētas problēmas ar psihi jau kopš bērnības. Vienkārši viņš un viņa vecāki to rūpīgi slēpa. Kad viņš apciemoja mammu un tēti, viņu ārstēja privātajās klīnikās. Bet, kā es varēju ar cilvēku nodzīvot tik daudzus gadus un neko nepamanīt? Es tad nesapratu un nesaprotu arī tagad. Par mīļotās eksistenci, kā jūs saprotat, man nebija ne jausmas.
Es pagrābu savus bērnus, iekārtojos darbā, noīrēju dzīvokli. Man paveicās, ka bērnus paņēma bērnudārzā. Kur atradās spēki ātrumā aptvert un rīkoties šajā sarežģītajā situācijā, es arī nesaprotu. Pēc tam, protams, es ilgi analizēju, nesapratu, kā varēju tā kļūdīties cilvēkā, raudāju. Aptuveni gads man bija vajadzīgs, lai atgūtos. Bet vīru vecāki apārstēja un atkal iekārtoja darbā. Pavisam drīz mēs izšķīrāmies un viņš uzreiz sev atrada citu (starp citu, ne to, ar kuru mani krāpa). Pēc notikušā šī ģimenīte vēl apvainoja mani par to, ka es pametu Pēterīti tādā viņam smagā brīdī…
