Asaru pilnais stāsts par 4 gadus jaunā Aleksandra dzīvi bērnu namā, salauzīs ikviena sirdi! Kādēļ no viņa atteicās jau divas ģimenes?

Pieņemtais puisēns sāka justies lieks un nevajadzīgs. Audžutēvs ar viņu vairs nespēlējās un nepievērsa viņam uzmanību. Mazais Aleksandrs mājās bija gluži kā mājdzīvnieks – viņu veda pastaigās un pabaroja, bet par pārējo mazajam bija jātiek galā pašam. No pārdzīvojumiem puisēns atsāka slapināt gultā un tas audžuvecākus sāka kaitināt. Sergejs pat atļāvās mazo iepērt, lai gan iepriekš pret bērnu roku nekad nebija pacēlis.

Pirmo reizi savā īsajā mūžā Aleksandrs saskārās ar īstām sāpēm, viņš nespēja saprast, kāpēc viss tā mainījās. Viņš nesaprata, kāpēc tēvs viņu nemīl, kāpēc paceļ pret viņu balsi, bet mamma vairs nepievērš viņam nekādu uzmanību. Kā lai mazais saprot, kas notiek? Viņš bija kļuvis par svešinieku, bet varbūt viņš nekad nebija bijis daļa no ģimenes?

Pāris jau sāka apspriest ideju par Aleksandra atdošanu bērnu namam, īpaši entuzaistisks bija Sergejs, un lika galdā dažādus apgalvojumus un iemeslus, kāpēc Svetlanai būtu jāpiekrīt mazo atdot atpakaļ. Kā galveno iemeslu viņš minēja gaidāmā zīdaiņa ienākšanu pasaulē. Nevēlēdamās sabojāt attiecības ar vīru, Svetlana piekrita vīra idejai, jo dziļi sirdī saprata, ka nespēs Aleksandram sniegt neviltotu mīlestību, kādu jau juta pret mazo bērniņu, ko nēsāja zem sirds.

Kad lēmums tika galēji pieņemts, pāris ķērās pie dokumentu un formalitāšu kārtošanas. Nozīmētās tiesas sēdes laikā mazais Aleksandrs sēdēja aiz aizvērtām durvīm un nenojauta, ka blakus telpā viņa it kā mīlošie vecāki cenšas darīt visu, lai no mazā atbrīvotos. Blakus telpā tika lemts mazā puisēna liktenis, lai gan viņa domas nemaz netika uzklausītas.

Iznākot no tiesas zāles, Sergejs pat neuzdrošinājās uz mazo paskatīties, bet Svetlana piegāja pie mazā un teica: “Saša, tu tagad iesi kopā ar šo tanti.” Tāpat kā vīrs, arī Svetlana uz mazo Aleksandru pēc tam pat neatskatījās. Saprotot, ka abi vecāki viņu atstāja, mazais nobijās un centās izrauties no sociālā darbinieka rokām. Viņš pilnā balsī kliedza un centās sasaukt savus vecākus, bet pāris viņu vairs nedzirdēja. Abi iesēdās auto un devās mājās.

Ierodoties bērnu namā, mazais Aleksandrs bija noraudājies un apčurājies. Viņš aplūkoja jaunās telpas un nekavējoties ierāvās stūrī, paslēpjot seju rokās. Viņš gauži raudāja, bija nobijies un skuma pēc mājām.

Dienas ritēja, bet pēc mazā Aleksandra neviens neatbrauca. Viņš atsvešinājās no citiem bērniem, nerunāja, nespēlējās, tikai raudāja. Viņš nenojauta, ka šī nebija vienīgā reize, kad viņš tiek šādi pamests. Vienīgais cilvēks bērnunamā, kas Aleksandru pierunāja kaut nedaudz paēst bija auklīte Aļona. Viņai puisēna vārds likās pazīstams, un viņa saprata, ka tas ir tas pats mazulis, par kura ātro adoptēšanu visi tā priecājās. Viņai bija ļoti žēl Aleksandra un citu bērnunama audzēkņu, kuri tur atradās lielākoties cilvēku bezatbildības dēļ.

Kad mazais jau bija apradis ar bērnunama apstākļiem, viņu adoptēja pareizticīgās konfesijas mācītājs un viņa sieva. Viņi par puisēnu uzzināja kādā avīzes rakstā, kurā aprakstīta mazā puisēna stāsts. Viņiem ģimenē jau bija pieci bērni, taču par adoptāciju viņi ne reizi nešaubījās.

Ja atgriežamies pie Svetlanas un Sergeja, viņu stāsts nebeidzās tik laimīgi. Svetlanas dzemdības bija ļoti smagas, un bērns piedzima nedzīvs, arī Svetlana dzemdībās zaudēja dzīvību. Pēc mazuļa un Svetlanas zaudējuma vīrietis sāka dzert, un tas rezultējās ar darba un dzīvokļa zaudēšanu, kā arī viņš zaudēja vēlmi dzīvot.