Aizkustinošs Stāsts No Taksometra Vadītāja, Kuru Jūs Nekad Neaizmirsīsiet

Pēc raksta izlasīšanas, tas mainīs, kā jūs domājat. Šis apbrīnojamais stāsts sākotnēji tika publicēts Facebook. Tā ir aizkustinoša mācība, ka dzīvē jābūt ļoti pacietīgam.

Ņujorkas Taksista vadītājs rakstīja :

Ierados uz norādīto adresi un pāris reizes uztaurēju ar skaņas signālu. Pagāja dažas minūtes un es uztaurēju vēl pāris reizes. Tā, kā šis bija mans pēdējais brauciens manā maiņā, es domāju, ka jābrauc prom, bet es tomēr piegāju pie durvīm un pieklauvēju.. “tikai minūti”, atbildēja veca, novārguša cilvēka balss. Es dzirdēju, kaut ko velkamies pa grīdu.

Pēc ilgas pauzes atvērās durvis. Manā priekšā parādījās sieviete, kurai varēja būt ap 90 gadu. Viņai mugurā bija drukas kleita, kādu nēsā mūsdienu jaunieši, dīvaina cepure ar piespraustu plīvuru, viņa izskatījās, tā itkā būtu izkāpusi no kādas 1940. gada filmas.

Viņas pusē bija neliels neilona čemodāns. Dzīvoklis izskatījās, tā, itkā tajā nebūtu dzīvots gadiem. Visas mēbeles bija pārklātas ar lapām.

Uz sienām nebija redzams pulkstenis, nebija ne trauku ne letes, pilnīgi nekā. Tomēr vienā stūrī atradās kaste uz kuras atradās fotogrāfijas stikla rāmītī.

“Vai Jūs varētu paņemt manu somu un aiznest uz mašīnu?” prasīja vecā sieviete. Es paņēmu viņas čemodānu, ieliku mašīnā un steidzos atpakaļ pie vecās sievietes.

Viņa apņēma manu roku un mēs lēnām gājām uz auto pusi. Viņa pie mašīnas pateicās par manu laipnību. “Tas nekas” , es viņai teicu.. “Es tikai cenšos izturēties pret maniem pasažieriem tā, kā tas būtu nepieciešams.”

“Ak, Tu esi tik labs zēns”, viņa piebilda. Kad mēs iekāpām mašīnā, viņa man iedeva savu adresi un pēc tam man jautāja, “Vai Jūs varētu braukt cauri centram?”

“Tas nav īsākais ceļš”, es ātri noteicu…

“Nu labi, tas nav tik svarīgi”, noteica kundze. “Es nesteidzos, mani vienkārši vajag aizvest līdz veco ļaužu pansionātam.”

Es paskatījos atpakaļskata spogulī. Viņas acis bija mirdzošas. “Man nav neviena ģimenes locekļa”, viņa turpināja maigā balsī.. “Ārsts saka, ka man nav daudz palicis..” Es klusi pasniedzos un izslēdzu skaitītāju.

“Pa kuru maršrutu tad man braukt?”, es prasīju.

Nākamās divas stundas mēs braucām pa pilsētu. Viņa man parādīja ēku, kur viņā kādreiz strādāja par lifta operatoru.

Mēs izbraucām cauri rajonam, kur agrāk viņa dzīvoja kopā ar savu vīru, kad viņi bija jaunlaulātie.  Tad viņa man parādīja mēbeļu noliktavu, kas reiz bijusi deju zāle, kur viņa bērnībā devusies dejot.

Reizēm viņa palūdz mani, lai piebraucu lēnām pie kādas konkrētas ēkas stūra un viņa sēdēja skatījās sānieliņas  tumsā, sakot – “Nekas”

Kad saule jau sāka norietēt, viņa pēkšņi teica “Es esmu nogurusi”, tagad lūdzu dodamies tur! Mēs klusumā braucām uz adresi, ko viņa man sākumā bija iedevusi. Tā bija maza ēka, tāda, kā atveseļošanās māja ar piebraucamo ceļu.

Divi sanitāra iznāca no ēkas, tiklīdz es palīdzēju vecajai sievietei izkāpt no mašīnas. Viņi bija gādīgi un skatījās katru kundzes kustību. Viņi noteikti viņu jau bija gaidījuši.

Es atvēru mašīnas bagāžnieku, lai izņemtu kundzes čemodānu, kad pagriezos viņa jau sēdēja ratiņkrēslā.

“Cik daudz esmu parādā Jums”? Viņa jautāja, sniedzot savu maku

“Neko”, es atbildēju

“Jums kaut kā ir jādzīvo”, viņa atcirta

“Ir arī citi pasažieri,” es atbildēju

Gandrīz bez domāšanas es viņu apķēru un samīļoju. Viņa mani turēja cieši…

Jūs vecai sievietei devāt nelielu prieka brīdi, “Paldies”, teica vecā dāma

Es paspiedu viņas roku un devos pie luktura gaismas. Viņi visi iegāja iekšā un tad aizvērās durvis. Šī sieviete visticamāk vairs nekad neaiznāks ārā pa šīm durvīm…

Es vairs neuzņēmu nevienu pasažieri savā maiņā. Braucot mājās es biju bezmērķīgi pazudis domās. Visu atlikušo laiku es domāju, kas būtu noticis ja šai sievietei būtu gadījies dusmīgs vadītājs, vai kurš būtu bijis nepacietīgs, kā to gandrīz izdarīju es.  Kas būtu, ja es nebūtu piegājis pieklauvēt pie durvīm, bet vienkārši aizbraucis prom ?

Domām pārskrienot,  es nedomāju, ka es esmu darījis kaut ko vairāk svarīgāku manā dzīvē, kā to izdarīju šodien..

Mēs visi koncentrējamies , ka mūsu dzīve grozās ap lieliem un svarīgiem momentiem

Bet šie patiesi skaistie brīži mūs bieži noķer pat neiedomājamākos veidos, sākumā man tas bija tikai parasts brauciens, kur pret veco kundzi izturējos, kā tas būtu nepieciešams, taču šai sievietei tas bija viņas pēdējais brauciens, kas viņu uz brīdi padarīja laimīgu, un tieši tā pat arī mani.  Tieši šie mazie, skaistie brīži, kad vari kādu iepriecināt ir visskaistākie, tieši šie mazie notikumi, liek apzināties, cik patiesībā pasaule ir skaista.