Dzīves Patiesība

Bija barga ziema. Saltais vējš pūta saltu gaisu pār klajo lauku. Pie debesīm bija manāms mazs zvirbulītis. Briesmīgajā salā, nabaga, zvirbulēns knapi turējās gaisā. Sals stindzināja mazos spārniņus. Zvirbulītis centās lidot, viņš centās nokļūt siltumā.

Diemžēl, sals bija pārāk bargs. Zvirbulēna spārniņi vairs nespēja paciest salu un mazais putniņš sāka krist pretim sasalušajai zemei.

Zvirbulēnam tuvojoties zemei, viņa actiņas aizvērās. Sals un nogurums bija darījuši savu un putniņš zaudēja samaņu.

Uz zemes, kurai strauji tuvojās putniņš, bija ceļš. Pa šo ceļu, mājās devās zemnieks ar savu zirgu. Kā jau zirgi mēdz darīt, aiz viņa palika liela, kūpoša mēslu kaudzi.

Mazais, nekustīgais, putniņš krita un trāpīja tieši zirga atstātajā pļekā.

Pēc mirkļa zvirbulēns sāka atgūt samaņu. Viņš pēkšņi sajutās labi, silti. Viņš atvēra actiņas un saprata ka ir dzīvs un ir nokļuvis siltumā.

Viņa spārniņi sāka kustēties, viņš atguvās no sala un kritiena. Viņš sajutās tik ļoti laimīgs ka izbāza galviņu no siltuma un sāka skaļi dziedāt.

Garām gāja kaķis. Arī viņš bija nosalis un izsalcis. Pēkšņi viņš sadzirdēja skaļu, priecīgu puna dziesmu. Paskatoties dziesmas virzienā viņš ieraudzīja mazo zvirbulīti. Kaķis noņurdējās un pielavījās pie putniņa. Zvirbulēns bija tik laimīgs ka nepamanīja draudošās briesmas, kas tuvojās no aizmugures.

Kaķis tuvojās un, kad bija gana tuvu, ar ķepu izvilka putniņu no zirga mēsliem un apēda.

Apēdis putniņu kaķis, nosalis, bet labi paēdis, devās tālāk.

Šim stāstam ir vairākas morāles no kurām varam gūt macību:

• Ne katrs kurš tev uzdirš uz galvas ir tavs ienaidnieks.
• Ne katrs kurš tevi izvelk no mēsliem ir tavs draugs.
• Ja tu esi mēslos līdz ausīm, tad nečivini.