Apgūtā Mācība
Kādu dienu, kādas ļoti bagātas, ģimenes tēvs izlēma aizvest savu dēlu, nelielā, ceļojumā uz laukiem. Šī ceļojuma vienīgais un galvenais mērķis bija parādīt dēlam kā dzīvo nabadzīgie cilvēki. Tēvs vēlējās parādīt dēlam atšķirību starp viņiem un tiem, ko viņš uzskatīja par nabagiem.
Viņi pavadīja dažas dienas un naktis kādā fermā. Šī ferma piederēja ģimenei, ko varētu uzskatīt par trūcīgu.
Kad viņi atgriezās no šī ceļojuma, tēv vaicāja dēlam: “Kā tev patika šis ceļojums?”
“Tēvs, tas bija lielisks,” atteica dēls.
“Vai tu redzēji ka dzīvo nabadzīgie cilvēki?” tēvs jautāja dēlam.
“O jā tēvs, pavisam noteikti,” dēls viņam atbildēja.
“Tad pastāsti man, ko tu iemācījies no šī ceļojuma,” palūdza tēvs.
Dēls viņam atbildēja: “Es redzēju, ka mums ir viens suns, bet šai ģimenei bija četri. Mums ir peldbaseins, kas sniedzas līdz mūsu dārza vidum un viņiem ir upīte kurai nav beigu.
Mūsu dārzā ir mākslīgas, pirktas laternas, kas dod gaismu naktīs, bet viņu naktis izgaismo zvaigžņotās debesis. Mūsu lievenis sniedzas līdz mūsu pagalmam, bet viņiem ir pieejams viss, plašais apvārsnis.”
“Mums pieder neliels zemes gabaliņš uz kura mēs varam dzīvot, bet viņiem ir lauki tik plaši cik tālu vien sniedzas skats.”
“Mums ir kalpi, kas mūs aprūpē, viņi aprūpē viens otru un citus. Mēs pērkam savu pārtiku, bet viņi audzē paši savu.”
“Mūsu īpašumu apskauj sienas, kas mūs sargā, viņus sargā viņu draugi.”
Zēna tēvs, dzirdot, ko dēls ir iemācījies no šī ceļojuma, bija zaudējis spēju runāt.
Tad dēls piebilda: “Paldies tev tēvs, ka parādīji man cik nabadzīgi mēs esam.”
