Viņš Pārdeva Visu, Lai Varētu Atļauties To, Par Ko Mēs Visi Sapņojam. Esmu Greizsirdīgs

Sākot tuvoties trīsdesmit gadu atzīmei, esmu sācis pārcilāt izvēles un lēmumus, ko esmu pieņēmis mūža laikā. Parasti tas notiek ap četrdesmit gadiem un to sauc par pusmūža krīzi. Manā gadījumā tā, laikam, būs pus pusmūža krīze. Bet es novirzos no tēmas.

Īsāk sakot, esmu sācis domāt, ka dzīvē ir kas jāmaina. Manuprāt, tas ir izplatītāk starp mana vecuma cilvēkiem. Savos divdesmitajos daudzi izvēlas meklēt laimi kaut kur pasaulē, atstājot visu pagātnē.

Man, tas nozīmē pārvērst busiņu par treileri un paceļot pa valsti. Es saprotu, ka visiem tas nav reāli un finansiāli iespējams, šobrīd, arī man tas nesanāk. Laikam tāpēc man patīk lasīt par tādiem cilvēkiem kā Dveiers Hanejs. Dveiers izlēma, ka viņam pietiek ar mūsu ikdienas kņadu un problēmām, savu turpmāko nākotni viņš vēlas saistīt ar ko fantastisku un īpašu.

Viņš nedomāja mazā mērogā. Viņa plāni bija cik vien lielus viņš spēja iedomāties un viņš tos sasniedza. Apskatiet viņa lēmumu un iespaidu kādu tas atstāja uz viņa dzīvi.

Lūk Dveiers Hanejs, šī piedzīvojuma autors. 25 gadu vecumā viņš vēlējas ko citu. Tāpēc viņš pieņēma satraucošu lēmumu, pārdot un no ziedot visu kas viņam pieder, lai piepildītu savu sapni par burāšanu uz Patagoniju. Viņš nopirka pavecu jahtu un pats sev iemācīja to vadīt. Pēc tam tas bija 20000 km ceļojums uz Čīles Patagoniju.

Viņa mērķis bija slēpt, tieši no viņa laivas uz Čīles fjordiem. Bet līdz tam vēl ļoti tālu, ļoti daudz vietu ko redzēt un apciemot. Viņš sāka ar Bellinghamu, pilsētu Vašingtonā un devās uz leju gar Oregonu un Kalifornijas krastu diezgan ilgi. Viņš pavadīja visu viesuļvētru sezonu Korteza jūrā, tad devās uz Dienvid Meksiku. No turienes uz Galapagu salām, pēc tam 37 dienu, bez apstājas, ceļojums uz Puerto Mont, Čīlē. Šo 37 dienu laikā viņš satika tikai vienu, citu laivu.

Dažus mēnešus pavadot apgūstot burāšanai nepieciešamās iemaņas, viņš sarīkoja ballīti uz savas laivas. Uz tās bija tik daudz cilvēku, ka tā gandrīz nogrima. Par laimi, tā nenotika, un sava ceļojuma laikā viņš varēja uzņemt šo lielisko fotogrāfiju burājot zem Zelta Vārtu tilta.

Visa ceļojuma laikā, izbaudīt dabas skaistumu, bija viena no vislabākajām lietām, tā saka pats Dveiers. Dodoties uz Meksiku viņam uz veselu stundu pievienojās pulciņš rotaļīgu delfīnu.

Pavadot laiku Meksikā viņš nesajutās skumīgs pēc mājām, jo daudzi draugi ieradās viņu apciemot. Pavadīt laiku ar draugiem paradīzē noteikti būtu lieliska ceļojuma sastāvdaļa.

Bet bija ne tikai jautrība un dzērieni Meksikā. Dažas ļoti spēcīgas vētras ieradās uz tikšanos, viņa laikā Meksikā. Bet arī tas bija pozitīvi, jo lika Dveieram ātri mācīties un kļūt par labāku jūrnieku. Lielākā daļa cilvēku būtu pārtraukuši ceļojumu jau tad, jo risi kļuva pārāk acīmredzami. Šāds ceļojums nav priekš vājām sirdīm.

Dveiers izlēma vētru sezonu pārlaist Korteza jūrā, jo tur iespēja ka trāpīsies vētra ir tāda pati kā Ņūhempšīrā. Bet statistika nebija viņa pusē, vismaz šajā ceļojumā. Ceļojot pa jūru Dveieram bija jāatgriežas mājās uz ģimenes salidojumu. Par laimi, Dveiera labs draugs piedāvāja pieskatīt viņa laivu kamēr viņš būs prom, lai tiktos ar ģimeni. Dveiers pārliecinājās, ka laiva ir noenkurota un viss ir kārtībā pirms viņš devās prom. Bet, par nelaimi Dveiera draugam, tajā brīdī caur Centrālameriku gāja liela vētra.

Viņa bija pastāvīgā kontaktā ar Dveieru, kamēr apkārt plosījās vētra ar vēja ātrumu ap 125 mezgliem, cenšoties darīt visu kas viņas spēkos, lai laivai nekas nenotiktu. Veiksme, šoreiz, nebija viņu pusē, jo enkurs tika norauts un laiva izskalota krastā. Viņš saņēma īsziņu pulksten 2:36 un pēc tam klusums.

Viņš nevarēja ar draudzeni sakontaktēties vairākas stundas un kļuva ļoti satraucies. Beidzot ar viņu sazinājās gaisa spēki un paziņoja ka ir iedarbināts viņa laivas avārijas signāls. Izrādās, ka tā bija viņa draudzene. Viņu bija noskalojis no laivas milzīgs vilnis un viņa pavadīja, ledainajā, okeāna ūdenī 8 stundas cīnoties ar hipotermiju un gaidot glābējus.

Dveieram veicās atrast vairākas pludmales Meksikā, kas nebija pilnas ar lielām, dārgām mājām un cilvēkiem, kas ļāva gūt lielāku respektu pret dabas skaistumu.

Dveiers vēlējas dzīvot cik vien iespējams vienkārši un naturāli sava ceļojuma laikā, tāpēc viņš bija izlēmis ka jūra būs viņa galvenais pārtikas avots. 40-50% no viņa maltītēm Meksikā bija jūras veltes. Kādu dienu viņš pat pamanījās noķert šo zobenzivi. Viņš to nosauca par Donu Rodrigo Lielisko. Viennozīmīgi, vislielākā zivs, ko viņš bija noķēris sava mūža laikā, diemžēl, nebija kur to uzglabāt un nebija iespējams to apēst pirms tā sabojātos tāpēc viņš to atlaida atpakaļ okeānā.

Viens no Dveiera mērķiem bija redzēt katru saullēktu un saulrietu viņa ceļojuma laikā. Viņš pavadīja 6 mēnešus Meksikā un tie sagādāja vislieliskākos lēktus un rietus kādus varam iedomāties. Viņš pilnībā izmantoja pludmales un nebeidzamos Pasifiko alus krājumus pavadot laiku šajā lieliskajā valstī.

Kad vētru sezona beidzās, bija laiks doties tālāk uz Galapagu salām. Šis ceļš aizņēma, aptuveni, divas nedēļas. Dveiers īpašu uzmanību pievērsa šeit redzētajiem dzīvniekiem un dabai. Šis arī bija viņa pirmais, tālais ceļš ar laivu, kas ir liels pārbaudījums vienam.

Pēc Galapagu salām, Dveiera priekšā bija vislielākais izaicinājums. Tas bija 3500 jūras jūdzes un, kā saka Dveiers, grūtākais ko viņš jebkad ir darījis. Tas prasīja 37 dienas un šajā laikā viņam nebija nekādu kontaktu ne ar vienu dzīvu dvēseli. Viņš saka, ka bija uz vājprāta robežas, bet tomēr spēja saņemties un izturēt. Šis ceļa posms nebija tikai par izolācijas pārvarēšanu.

Pārvarot lielas vētras un milzīgus klusuma brīžus, Dveiers pamanīja dīvainu smaku nākam no laivas dzinēja. Kad viņš atvēra dzinēja nodalījuma durvis, viņam pretim vēlās dūmi un liesmas it kā viņš būtu iemaldījies pūķa alā. Sūce dzinējā bija uzpilējusi uz kabeļa, kas, pamazā, bija aiztecējusi līdz aizdedzei.

Saglabājot vēsu prātu, viņš spēja nodzēst liesmas un salabot dzinēju arī okeāna vidū.

Ja domājat, ka šajā ceļojumā vēl pietrūks piedzīvojumu, tad tālāk viņu gaidīja kas vēl satraucošāks. Nedēļu pēc nokļūšanas Čīlē notika Kalbuko vulkāna izvirdums, tas izspļāva pelnu mākoni vairāku kilometru augstumā. Šī ir mana mīļākā fotogrāfija no visām kuras viņš ir uzņēmis. Kāds satriecošs, dabisks spēks. Lai arī vulkāns bija 30 km attālumā, Dveiers saka, ka likās ka tas irt tieši šeit.

Kad izvirdums bija norimies, Dveiers devās Andu kalnos, lai palīdzētu cilvēkiem pēc izvirduma. Pēc viņa sacītā, pelni bija kā cements un viņš to nebija gaidījis.

Dveiers bija bez vārdiem, kad ieraudzīja Čīles fjordus. Šie satriecošie dabas veidojumi ir klāti ar bieziem mežiem vienās daļās un kailām klintīm citās.

Čīlē ir daudz karsto avotu, kas radušies dēļ vulkāniskās aktivitātes. Čīle ir arī slavena dēļ tās vīna darītavām un lētā vīna. Nespēju iedomāties, ka sēžu karstā avotā ar šādu ainavu aiz muguras. Liekas pārāk labi, lai būtu patiesi. Un tikai pirms dažiem mēnešiem viņš pārdeva visas savas mantas, vājprāts.

Šis ir viens no svarīgākajiem mirkļiem ceļojuma laikā. Aizceļot pietiekoši tālu, lai redzētu īstu aisbergu ir tiešām liels sasniegums. Un to izdarīt ar jahtu kuru iemācījies vadīt pirms nepilna gada un kuras dzinējs vēl pirms dažām nedēļām bija aizdedzies ir patiešām brīnišķīgs sasniegums.

Saullēkts pāri Andu kalniem bija viens no neaizmirstamākajiem skatiem ceļojuma laikā.

Dienvidu Čīle nav īpaši biezi apdzīvota. Tāpēc satikt jaunus cilvēkus nebija īpaši parasta lieta. Bet kad tas notika, tas bija iemesls svinēt. Pārsvarā, satiktie cilvēki, tā pat kā Dveiers, bija ceļotāji. Sarīkot mazu ballīti uz aisberga, tas ir diezgan normāli, šādiem ceļotājiem.

Ja ar to visu vēl nepietiek, Dveiers arī bija spējīgs piepildīt savu vaļu vērotāja sapni. Viņš redzēja zilo vali, finvali un zobenvali, un to visu vienas dienas laikā! To pazīst kā “vaļu vērotāju trīskāršo kroni.” Viens no vaļiem  pat bija tik tuvu, ka Dveiers spēja sajust tā elpu.

Dveiera mērķis šī ceļojuma laikā bija noslēpot no savas laivas. Par nožēlu, biezie meži bloķēja pieeju labākajām slēpošanas trasēm. Bet kas atliek kad jūsu galvenais mērķis un iemesls šim ceļojumam ir slēpt tieši no laivas? Jūs izmantojat nākamo, labāko kas pieejams, ledāju.

Tieši tā, Dveiers ar draudzeni izmantoja mazo laiviņu kā ledlauzi, lai, lēni, virzītos cauri ledājiem.

Draudzene sēdēja priekša un stūma nost lielākos ledus gabalus, bet Dveiers stūrēja caur mazākajiem ledus laukiem.

Kad viņi nokļuva krastā, bija jāveic dažu kilometru kāpiens uz daudz maz pieņemamu slēpošanas vietu. Ledus un apvidus kopā nebija perfekta vieta slēpošanai, bet nedomāju, ka jums izdotos atrast daudz labākas ainavas.

Dveiers šobrīd plāno turpināt ceļot pa šo apvidu līdz pat 2016. gada vasarai. Viņš arī meklē savas dzīves nākamo izaicinājumu.

Dveieram ir interneta mājas lapa ar viņa cv. Ja jums ir interese noalgot kādu ar viņa prasmēm, mājas lapu var atrast šeit. Lielākajai daļai cilvēku, viens šāds piedzīvojums būtu pietiekoši visam mūžam. Bet ne Dveieram, viņš jau meklē nākamo izaicinājumu. Kas zina kāds tas varētu būt. Lai kas tas būtu, varam būt droši, ka viņš tam pieies ar tādu pašu entuziasmu, kas viņu aizveda no Vašingtonas līdz pasaules malai.