Viņš Atrada Šo Veco Seifu Mājā, Ko Saņēma Mantojumā. Jums Jāredz Kas Tur Bija Iekšā

Saņemt māju mantojumā ir diezgan aizraujoši. Jums, pēkšņi, pieder šis īpašums ar kuru varat darīt ko vēlaties. Ja tur ir jāiegulda daudz darba, daudzi to vienkārši pārdotu. Citi jutīsies sentimentāli un ieliks darbu, lai īpašumu varētu izmantot.

Kāds vīrs Vācijā saņēma mantojumā māju no savas mātes tantes, viņam arī nācās izlemt ko darīt ar šo īpašumu. Bet pirms tā viņam bija jāveic mājas inventarizācija, lai zinātu ko paturēt un ko mest prom.

Apsekojot māju viņš uzgāja lielu, vecu un ļoti smagu seifu, tas vienkārši stāvēja pieliekamajā. Kā jau jebkurš cits, viņš sajuta nepārvaramu vēlmi to atmūķēt un redzēt ko tas slēpj. Tas, ko viņš atrada šajā vecajā, ģimenes seifā ir neticami.

Lūk arī pats seifs. Redzams ka tas ir vecs un smags.

Tas noteikti ir redzējis labākas dienas. Sieviete kurai piederēja māja bija dzimusi Krievijā, 1921. gadā. Četrdesmitajos gados viņa pārbēga no Krievijas un apmetās uz dzīvi Hamburgā. Varbūt, šis seifs, viņu pavadīja šajā ceļā?

Viņš pamanījās atrast seifa atslēgu starp ļoti daudzām citām atslēgām. Viņam bija sajūta ka šī ir īstā. Tiešām. Šī izskatās pēc dārgumu lādes atslēgas, vai ne?

Seifs ir vaļā! Šis, tiešā, ir nopietns seifs, tam pat ir otras durvis, lai aizturētu visus ziņkārīgos.

Beidzot! Lai gan, neredzam zeltu un bagātības. Tas nenozīmē ka tā saturs nav vērtīgs. Bet ir grūti kad sagrūst sapnis par īstu bagātību atrašanu.

Lai arī šeit nav zelta un bagātību, bet šeit pietiek noslēpumainu lietu ko izpētīt. Šeit bija trīs grāmatas, fotogrāfijas un vēstules sūtītas mājās no abiem kariem. Vecākā ir no 1914. gada, bet jaunākā no 1944.gada.

Grāmatas bija: V.Skota “Robs Rois” , Ādolfa Hitlera “Mana cīņa” un vācu versija grāmatai “Lēdija un Klaidonis”

“Mana cīņa” iekšpuse, paraksts, diemžēl, ir printēts. Ādolfs Hitlers bija masu slepkava, bet viņa parakstīta grāmata būtu ļoti vērtīga.

Bet šī ir 1943. gada grāmatas kopija, tai varētu būt kāda vērtība.

Šī ir V. Skota novele “Robs Rois”. Sākumā nezināju šādu darbu.

Šī grāmata ir no 1846. gada. Diezgan iespaidīgi, kad par to padomā.

Kas var aizmirst šo klasisko stāstu.

Šī grāmata ir iespiesta 1953. gadā. Nākas aizdomāties, cik sen šīs lietas nav aizskartas.

Šāda veida atradums nevar būt pilnīgs bez veca ģimenes foto. Atradēja vecmāmiņa uzskata, ka mazā meitenīte šajā fotogrāfijā ir viņas vecmāmiņa. Tas šos cilvēkus padara par atradēja vec vec vecvecākiem. Nemaz tik bieži negadās šādas fotogrāfijas redzēt. Bet māte un meita neizskatās priecīgas. Fotogrāfija ir uzņemta ap 1900. gadu!

Šī jau ir jaunāka fotogrāfija. Tas ir atradēja vecais tēvs. Uzņemta ap 1950. gadu.

Lai gan tas nav apstiprināts, šie varētu būt divi zēni no grupas “Hitlera jaunatne”. Iedomājieties skautus…. bet ar citu vēstījumu.

Pastkarte no 1916. gada. Tā ir vecāka kā daudzi mūsu vecvecāki.

Šī pastkarte ir no 1941. gada. Šī ir izgājusi caur nacistu rokām kā redzam pēc zīmoga ar ērgli un svastiku.

Vel viena pastkarte no 1916. gada, no pirmā pasaules kara.

Uzraksts zem fotogrāfijas saka :”Māja, kuru iznīcināja ienaidnieki”.

Attēls no pirmā pasaules kara.

Es pat nezināju, ka Nivea pastāvēja jau tik sen atpakaļ. Viss gan bija tukšs, bet tā laikam pat labāk.

Lai gan šeit nav nekas ar acīmredzamu, milzu vērtību, šeit ir ļoti liels vēstures mantojums. Daudzu priekšmeti ir saistīti ar atradēja ģimeni, kas tos var darīt vēl īpašākus. Šādas lietas var nodot saviem pēcnācējiem, lai radītu saikni starp paaudzēm.