Kā Jūs man esat pieriebušies! Tie puņķainie bērni, kliedza vīrs – sašķaidot skapi drumstalās!
Ar Pēteri mums bija studentu laulības. Manas pirmās un vienīgās attiecības. Mēs sākām satikties trešajā kursā – viņš – fizikas students, es – filoloģe. Fiziķis un liriķis, Pēteris un Dace. Viņš ļoti maigi un romantiski mani aplidoja, līda pa kopmītnes logu, kad bija beidzies apmeklētāju laiks.
Pēc universitātes beigšanas mēs apprecējāmies, bet pēc gada mums piedzima dēls – viss, kā labākajās padomju laiku tradīcijās. Pēc 3 gadiem mums piedzima meita, un Pēteris spēcīgi izmainījās.
Neilgi pirms tam viņš nomainīja darbu un mēs pārcēlāmies, es domāju, ka viņš iekrita depresijā lielo dzīves pārmaiņu dēļ – viņš pārstāja palīdzēt ar bērniem un mājas darbos, bieži palika darbā un dzēra. Viņam arī agrāk bija bijušas krasas garastāvokļa maiņas, bet sliktie periodi nebija tik ilgstoši, kā šis.
— Tavs darbs ir sēdēt mājās ar bērniem un pašai iznest atkritumus – uz visiem lūgumiem palīdzēt atbildēja vīrs.
Pusgadu mēs praktiski nesarunājāmies – Pēteris bija vai nu nikns un agresīvs, vai nu piedzēries. Bet visbiežāk gan viens, gan otrs. Nāca mājās pa nakti – kur bija un ar ko – es jau pārtraucu jautāt. Ne par kādām intīmām attiecībām nebija ne runas – man bija pretīgi, aizvainojoši un neciešami grūti atrasties blakus viņam. Bet es biežāk centos atcerēties senāko Pēteri, un cerēju, ka viņš nāks pie prāta. Nekā nebija!
Es vārīju zupu, dēls spēlējās ar konstruktoru, mazā meitiņa gulēja, kad Pēteris iebrāzās mājās.
Šķir nākamo lapu un lasi raksta turpinājumu
